Brauciens
Derība
Jozuas grāmata 24:1-33
Pieci simti gadu pēc tam, kad Dievs atklājās Ābrahāmam, viņa pēcnācēju bija ap divi miljoni. Viņi Ēģiptē bija apspiesti, un viņu perspektīva bija drūma.
Bet Dievs nebija aizmirsis savus ļaudis vai savu apsolījumu dot viņiem īpašumā savu zemi. Pēc četri simti gadu klusēšanas Dievs, kas bija parādījies Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, sāka darboties kāda vīra dzīvē, kura vārds bija Mozus.
Dieva roka bija ar Mozu no pašām viņa agrīnajām dienām. Mozus māte paslēpa viņu grozā Nīlas krastā, lai izglābtu viņu no ebreju bērnu nogalināšanas; viņu atrada faraona meita un uzaudzināja kā princi pilī. Vēlāk Mozus aizbēga no Ēgiptes, lai uzsāktu anonīmu dzīvi tuksnesī.
Uguns, kas neizdeg
Un tieši tajā laikā Dievs ienāca viņa dzīvē. Mozus redzēja krūmā uguni, bet šī uguns nesadedzināja krūmu. Šai ugunij nebija jāizmanto krūms, lai tā degtu. Jebkura cita uguns izdeg, kad kurināmais ir sadedzis vai kad degviela ir izbeigusies. Svece deg tikai tik ilgi, kamēr ir vasks. Pēc tam tā izdziest. Taču šī liesma bija pavisam citāda. Tā uzturēja pati sevi. Dievs uztur pats sevi. Viņš nav atkarīgs ne no viena un ne no kā cita.
Kad Mozus pienāca tuvāk, Dievs viņu uzrunāja no uguns: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.” (2. Mozus 3:6) Tad Dievs atklāja savu vārdu, ar kuru Viņš vēlējās būt pazīstams: “ES ESMU, kas ES ESMU.” (2. Mozus 3:14)
Pēc tam Dievs pilnvaroja Mozu, lai viņš izved Viņa ļaudis no Ēģiptes. (2. Mozus 3:10) Mozus ieradās pie faraona ar Dieva pavēli: “Atlaid Manu tautu.” (5:1) Bet faraons atteicās paklausīt. Tomēr pēc tam, kad vesela mocību sērija bija postījusi viņa zemi, faraons piekrita pakļauties Dieva prasībai.
Dieva rakstura atspoguļojums
Divus mēnešus vēlāk Dieva ļaudis apmetās nometnē pie Sinaja kalna. Viņi tur palika desmit mēnešus, un Dievs izmantoja šo laiku, lai pārveidotu viņus no apjukuša pūļa par disciplinētu tautu.
Vispirms šiem cilvēkiem bija jāsaprot viņu īpašais aicinājums. Viņi bija Dieva ļaudis, mantinieki tiem apsolījumiem, ko Dievs bija devis Ābrahāmam. Dievs apstiprināja Viņa saistības ar viņiem derībā: “Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu, un jūs būsit Man par tautu.” (3. Mozus 26:12)
Tad Dievs deva saviem ļaudīm desmit baušļus. Tie nav patvaļīgu noteikumu vai sabiedrības izvirzītu vērtību sakopojums. Šie baušļi ir Dieva paša rakstura tiešs atspoguļojums. Kad Dievs saka: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā,” tas ir tāpēc, ka Viņš ir vienīgais Dievs. Kad Dievs saka: “Tev nebūs pārkāpt laulību,” tas ir tādēļ, ka Viņš ir uzticīgs. Un, kad Viņš saka: “Tev nebūs iekārot,” tas ir tādēļ, ka Dievs ir mierā ar Sevi, un Viņš aicina Viņa ļaudis būt tādiem, kā Viņš (2. Mozus 20:3, 14, 17).
Mēs nekļūstam par Dieva ļaudīm, turēdami baušļus, bet tādēļ, ka esam Dieva ļaudis, mēs esam aicināti atspoguļot Viņa raksturu caur to, ka mēs dzīvojam pēc Viņa likumiem.
Nonākuši krīzē
Dažas nedēļas vēlāk Dieva ļaudis atskārta, ka viņi ir nonākuši krīzē. Kamēr Mozus bija prom no nometnes, viņi izgatavoja elku un nodevās visādām netikumīgām lietām (2. Mozus 32:5-6).Tā vietā, lai atspoguļotu Dieva raksturu, viņu uzvedība bija pilnīgi pretēja tam.
Dievs pateica ļaudīm, ka Viņš dos viņiem Kānaānas zemi, bet viņu grēka dēļ viņiem nebūs Viņa klātbūtnes (2. Mozus 33:3). Kad ļaudis to dzirdēja, viņi sāka sērot. Viņi saprata, ka dāvātajai brīvībai un labklājībai nebūs lielas nozīmes, ja viņiem nebūs Dieva klātbūtnes un svētības, un viņi ilgojās pēc tā, lai viņu attiecības ar Dievu tiktu atjaunotas.
Vieta, kur satikties ar Dievu
Dievs deva Mozum detalizētus norādījumus pārnēsājamam dievnamam, ko sauca par Saiešanas telti. Šīs teltveidīgās būves centrā bija Vissvētākā vieta. Tur tika nolikts liecības šķirsts. Tā bija koka lāde, pārsegta ar vāku, uz kura bija ķerubu, to eņģeļu, kuri bija sargājuši ieeju Ēdenes dārzā, figūras.
Šī bija vieta, kur Dievs satiksies ar augsto priesteri, ļaužu pārstāvi (2. Mozus 25:22). Kad augstais priesteris iegāja Vissvētākajā vietā un uzslacīja upurētā dzīvnieka asinis uz šķirsta vāka starp ķerubiem, tad Saiešanas telti piepildīja mākonis, kas apzīmēja Dieva tiešo klātbūtni.
Tādējādi Dievs rādīja, kā Viņa klātbūtne atgriezīsies pie Viņa ļaudīm. Ķerubi bija vizuāls atgādinājums tam, ka grēks vienmēr atnes nāvi. Bet upurētā dzīvnieka asinis liecināja par Dieva gatavību upurim pieņemt aizstājēju.
Došanās uz priekšu kopā ar Dievu
Dieva ļaudis sāka kustēties prom no Sinaja kalna Kānaānas virzienā. Dieva klātbūtne gāja viņiem līdzi, un Viņš bija gatavs viņiem dot to zemi, ko Viņš Ābrahāmam bija apsolījis. Taču tā zeme jau bija apdzīvota, un Dieva ļaudīm trūka drosmes cīnīties. Bez ticības viņi nevarēja baudīt Dieva apsolījuma piepildījumu, tādēļ viņi maldījās tuksnesī četrdesmit gadus, kamēr izauga jauna paaudze, kas bija gatava doties uz priekšu, paklausībā Dievam.
Dieva ļaudis iegāja apsolītajā zemē Jozuas, Mozus amata pēcteča, vadībā. Šajā vienā notikumā, Dievs paveica divas lietas: Viņš piepildīja Viņa derības apsolījumu un sūtīja sodu.
Dievs bija teicis Ābrahāmam, ka paies ilgs laiks, pirms viņa pēcteči iemantos apsolīto zemi, jo “amoriešu grēku mērs vēl nav pilns” (1. Mozus 15:16). Pieci simti gadu vēlāk tas bija pilns. Dievs bija redzējis viņu nemitīgās nežēlības, un tagad Viņš lika viņiem iet bojā.
Skats no trešā kalna
Kad israēlieši bija apmetušies uz dzīvi šajā zemē, Jozua aicināja ļaudis atjaunot derību ar Dievu. Mazāk kā piecdesmit gadu laikā Dievs bija atvedis Savus ļaudis no verdzības Ēģiptē uz labklājību Kānaānā. “Mēs kalposim Tam Kungam,” viņi teica (Jozuas 24:18).
Tas bija svarīgs brīdis. Tomēr pēc neilga laika Dieva ļaudis jau atkal atradās dziļā ielejā.
Jozuas grāmata 24:1-33
1 Un Jozua sapulcināja visas Israēla ciltis Sihemā, un viņš sasauca Israēla vecajus, viņu galvenos, viņu tiesnešus, visus viņu virsniekus, un, kad tie nostājās Dieva priekšā,
2 tad Jozua sacīja visai šai tautai: “Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: vecos laikos viņā pusē Eifratas upei ir dzīvojuši jūsu tēvi, proti, Tara, Ābrahāma un Nahora tēvs, un tie ir kalpojuši citiem dieviem. 3 Tad Es ņēmu jūsu ciltstēvu Ābrahāmu no zemes viņpus Eifratas upes un Es liku viņam pārstaigāt visu Kānaāna zemi, un Es vairoju viņa pēcnācēju skaitu, un Es viņam devu arī Īzāku. 4 Un Īzākam Es devu Jēkabu un Ēsavu, un Ēsavam Es devu iemantot par īpašumu Seīra kalnu, bet Jēkabs ar saviem dēliem aizgāja uz Ēģipti.
5 Tad Es sūtīju Mozu un Āronu, un Es piemeklēju Ēģipti ar pārmācībām, kuras Es piepildīju viņu vidū, un pēc tam Es jūs izvedu ārā. 6 Kad Es biju jūsu tēvus izvedis no Ēģiptes, tad tie nonāca pie jūras, bet ēģiptieši vajāja jūsu tēvus ar kara ratiem un ar jātniekiem līdz Niedru jūrai. 7 Kad tie brēca uz To Kungu pēc palīdzības, tad Viņš lika celties biezai tumsai starp jums un ēģiptiešiem un Viņš lika jūrai pār tiem nākt un viņus apklāt; un jūs paši esat savām acīm redzējuši, ko Es esmu Ēģiptē darījis. Pēc tam jūs ilgu laiku mitāt tuksnesī.
8 Un Es jūs vedu amoriešu zemē, kas dzīvoja savos īpašumos viņpus Jordānas; un tie pret jums karoja, bet Es tos nodevu jūsu rokā, un jūs iemantojāt viņu zemi, jo Es tos izdeldēju jūsu priekšā. 9 Tad cēlās Moāba ķēniņš Balaks, Cipora dēls, un karoja pret Israēlu; viņš nosūtīja sūtņus un lika aicināt Bileāmu, Beora dēlu, lai tas jūs nolādētu. 10 Bet Es negribēju Bileāmam paklausīt, un viņš svētīdams jūs svētīja, un tā Es jūs izglābu no viņa rokas.
11 Un, kad jūs pārgājāt Jordānu un nonācāt pie Jērikas, tad Jērikas kungi pret jums karoja tāpat kā amorieši, ferisieši, kānaānieši, hetieši, girgasieši, hīvieši un jebusieši, bet Es tos nodevu jūsu rokā. 12 Un Es sūtīju jums pa priekšu sirseņus, un tie viņus jūsu priekšā aizdzina, tāpat arī tos divus amoriešu ķēniņus – ne jau ar tavu zobenu, ne jau ar tavu loku. 13 Un Es jums devu zemi, kuru tu nebiji iekopis, un pilsētas, kuras tu nebiji uzcēlis, un jūs tanīs dzīvojat, vīna kalnus un olīvkoku dārzus, kurus jūs nebijāt dēstījuši, un tomēr jūs no tiem ēdat to augļus. –
14 Un nu bīstaities To Kungu un kalpojiet Viņam patiesībā un mīlestībā. Un atmetiet tos dievus, kuriem jūsu tēvi viņpus Eifratas upes un Ēģiptē bija kalpojuši, un kalpojiet Tam Kungam. 15 Bet, ja jums nepatiks Tam Kungam kalpot, tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit – vai tiem dieviem, kuriem jūsu tēvi ir kalpojuši viņpus Eifratas upes, vai tiem amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet es un mans nams – mēs kalposim Tam Kungam.”
16 Tad tauta atbildēja un sacīja: “Lai tāla mums ir doma, ka mēs To Kungu varētu aizmirst un kalpot citiem dieviem. 17 Jo Tas Kungs, mūsu Dievs, ir tas, kas mūs un mūsu tēvus ir izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama. Kādas lielas zīmes Viņš ir darījis mūsu acu priekšā un mūs sargājis visos ceļos, pa kuriem Viņš mūs ir vadījis, un tāpat visu to tautu vidū, pa kuru zemi mēs esam gājuši. 18 Un Tas Kungs mūsu priekšā ir aizdzinis visas svešās tautas, arī amoriešus, šīs zemes iedzīvotājus; tāpēc mēs kalposim Tam Kungam, jo Viņš ir mūsu Dievs.”
19 Tad Jozua sacīja tautai: “Jūs nebūsit spējīgi kalpot Tam Kungam, jo Tas Kungs ir svēts Dievs, Viņš ir taisnīgs Dievs, Viņš nepiedos jūsu pārkāpumus un jūsu grēkus. 20 Ja jūs aizmirsīsit To Kungu un kalposit svešu tautu dieviem, tad Viņš no jums novērsīsies un Viņs liks ļaunumam nākt pār jums, un Viņš jūs izdeldēs, pēc tam, kad Viņš jums tik daudz laba ir darījis.”
21 Bet tauta sacīja Jozuam: “Nē! Mēs tiešām kalposim Tam Kungam.”
22 Tad Jozua sacīja tautai: “Jūs paši esat liecinieki tam, ka jūs esat sev izraudzījuši To Kungu, lai Viņam vien kalpotu.”
Un viņi atbildēja: “Jā, mēs esam liecinieki.”
23 “Tāpēc nu tagad atstājieties no svešu tautu dieviem, kādi vēl ir jūsu vidū, un pievērsieties savā sirdsprātā Tam Kungam, Israēla Dievam.”
24 Un tauta atbildēja Jozuam: “Tam Kungam, mūsu Dievam, mēs gribam kalpot un klausīt Viņa balsij.”
25 Tā Jozua tanī dienā slēdza derību ar tautu, deva Israēla bērniem likumus un tiesas Sihemā. 26 Un Jozua rakstīja šos vārdus Dieva bauslības grāmatā, un viņš ņēma lielu akmeni un uzstatīja to zem ozola, kas bija pie Tā Kunga svētās vietas.
27 Tad Jozua sacīja visai tautai: “Redziet, šis akmens lai mums ir par liecību, jo tas ir dzirdējis visus Tā Kunga vārdus, ko Tas Kungs ir ar mums runājis; un tas lai jums ir par liecību, ka jūs nenoliedzat savu Dievu.”
28 Tā Jozua atlaida tautu, ikvienu uz savu īpašumu.
29 Un pēc šiem notikumiem Jozua, Nūna dēls, Tā Kunga kalps, nomira, būdams simts desmit gadus vecs. 30 Un tie viņu apglabāja tā īpašuma robežās Timnat-Serā, Efraima kalnos, ziemeļos no Gaāša kalna.
31 Un Israēls kalpoja Tam Kungam visu Jozuas dzīves laiku un arī, kamēr vēl dzīvi bija tie vecaji, kas Jozuu pārdzīvoja vēl ilgus gadus un zināja visus Tā Kunga darbus, ko Viņš Israēlam bija darījis.
32 Un tie arīdzan apglabāja Jāzepa kaulus, ko Israēla bērni bija izveduši no Ēģiptes, Sihemā, tanī īpašuma zemes gabalā, kuru Jēkabs bija pircis no Hamora, Sihema tēva, dēliem par simts naudas gabaliem un kas tad bija pārgājis Jāzepa pēcnācēju īpašumā.
33 Un Ēleāzars, Ārona dēls, nomira; un viņu apglabāja Gibeā, viņa dēla Pinehasa pilsētā, kas viņam bija piešķirta Efraima kalnos.
Izmanto šos jautājumus, lai ļautu Dieva Vārdam dziļāk uzrunāt Tevi. Pārrunā tos ar kādu vai izmanto tos dziļākām pārdomām vienatnē.
Take the First Step to Open Your Bible
Join 35,000+ people who get ‘Open Today’. Every Wednesday you’ll get resources designed to inspire, encourage, and challenge you in opening your Bible.