Ciešanas

Arī labu cilvēku dzīvē notiek ļaunas lietas. Dažreiz briesmīgas lietas notiek brīnišķīgiem cilvēkiem, un Dievs to pieļauj.

Varbūt Tev šķiet, ka, ja Tu tieksies dzīvot dievbijīgu dzīvi, tad Tu vari sagaidīt, ka Dievs Tevi pasargās no lielām ciešanām Tavā dzīvē. Bet tāda noruna nepastāv. Kristīgā ticība nepadara mūs imūnus pret ciešanām šajā grēcīgajā pasaulē.

Visbrīnišķīgākā un dievbijīgākā persona, kas jebkad ir dzīvojusi, cieta vairāk par visiem. Viņu atstūma Viņa paša ģimene. Viņš raudāja pie sava mīļā drauga kapa. Viņš tika nodots. Viņš cieta netaisnību. Viņš tika piesists krustā. Viņš mūs aicina iet Viņa pēdās, un Viņš mums skaidri pasaka: “Pasaulē jums būs bēdas.” (Jāņa ev. 16:33) Dievs nekad nav apsolījis tādu ceļu uz debesīm, kas būtu brīvs no ciešanām.

Nepatiesas pretenzijas un pieņēmumi 

No pašiem agrīnajiem tās iesākumiem draudzei raizes ir sagādājuši mācītāji, kuri piedāvā vairāk nekā Dievs ir apsolījis. Viņi apraksta kristieša pieredzi kā rozēm kaisītu ceļu kalnu virsotnēs, bet vēsts, kas ignorē bēdu ielejas, nav pietiekoša patiesajai dzīvei. Tā rada nepatiesas ilgas (ekspektācijas), un tai nav nekā ko teikt pasaulei, kas cieš.

Katra kristieša ceļš ved caur ciešanu ieleju. Tavas ciešanas, iespējams, ir fiziskas sāpes, zaudējums, stress, slimība, nodevība, vilšanās, netaisnība vai pat vardarbīga apiešanās. Šo visu ticīgajiem ir nācies piedzīvot ciešanu ielejā. Pāvils runā par bēdām, nelaimēm, vajāšanām, badu, kailumu, briesmām un zobenu. (Romiešiem 8:35) Un, kad Tu ej caur Tavu ieleju, Tev jāzina, ko Dievs saka par Tavu pieredzi.

Ciešanām ir nozīme 

Vispirms Dievs vēlas, lai Tu zini, ka ciešanas nav bezjēdzīgas. “[Mēs] zinā(m),” Pāvils raksta, “ka ciešanas rada izturību.” (Romiešiem 5:3) Mūsu grūtības “dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību.” (2. Korintiešiem 4:17) Tavām ciešanām ir rezultāti. Tām ir augļi. Tās kaut ko sasniedz. Mūsu pirmā reakcija sāpēs ir justies tā, it kā tās ir bezjēdzīgas, bet Dievs mums norāda, ka tā nekad nav.

Iztēlojies puķu sīpolu, kā tas tiek iestādīts. Tu izroc bedrīti zemē, ieliec sīpolu tajā, un tad uzber virsū zemi un skaidas. Iztēlojies to visu no sīpola viedokļa! Ja sīpols spētu runāt, tas teiktu: “Man uzkrāva. Man visapkārt ir dubļi. Es neredzu dienas gaismu.” Bet sīpolā ir dzīvība. Šī dzīvība tiecas augšup uz gaismu, un tie dubļi (zeme), kurā sīpols ir aprakts, galu galā ņem dalību sīpola augšanā.

Tavai ticībai tiks “uzkrauts” daudzās sāpīgās situācijās, bet patiesa ticība ir kā dzīva sēkliņa, kas tiecas augšup. Dievs vēlas, lai Tu zini, ka tie pārbaudījumi, kas draud Tevi aprakt, būs līdzeklis, ar kura palīdzību Tu augsi.

Izturēt pārbaudījumu  

Pārbaudījumi arīdzan ir līdzeklis, kurš parāda, ka Tava ticība ir patiesa. Ciešanas rada izturību, un izturība rada pastāvību (tiešā tulkojumā – raksturu, tulkot. piez.). (Romiešiem 5:4) Kad Tu neatkāpies un izturi caur savu bēdu ieleju, ar to Tu parādi, ka tava ticība ir patiesa, īsta. (Pētera 1. vēstule 1:7)

Es arvien atceros kādu vakaru, kad divdesmit mūsu draudzes locekļu sanāca kopā, lai dalītos ar stāstiem par zaudējumu savā dzīvē. Katrs no viņiem bija piedzīvojuši dēla vai meitas nāvi.

Mēs lielos sīkumos pārrunājām neatbildētos jautājumus un neremdētās sāpes, bet vakara beigās man visvairāk izcēlās viena lieta. Te bija sanākuši divdesmit cilvēki, kas bija piedzīvojuši neiedomājamas sāpes. Viņu ciešanas joprojām bija mistērija, bet viņi tomēr vēl aizvien mīlēja Kristu.

Visspēcīgākais pierādījums patiesam Dieva darbam cilvēka sirdī ir tas, ka tad, kad Dievs pieļauj ciešanas viņa dzīvē, viņš joprojām mīl Dievu. Dieva ļaudis mīl Viņu par to, kas Viņš ir, ne tikai par to, ko Viņš dāvā.

Pārbaudījumu laikā Tava attieksme pret un reakcija uz Dievu būs tā lieta, kas visvairāk atklās Tavu būtību. Patiesas ticības īstais raksturs atklājas ciešanu ielejā.

Pastāvība rada cerību 

Tavs gājums caur šo ieleju ievedīs Tevi arī cerībā. (Romiešiem 5:4) Kaut kur dziļi katra cilvēka sirdī mīt sapnis par dzīvi, kādu mēs to vēlētos. Ciešanas mums atgādina, ka šis sapnis nevar tikt piepildīts šajā grēcīgajā pasaulē. Mūsdienās sabiedrības attieksme ir būt gatavam atdot visu, lai iegūtu paradīzi jau tūlīt. Ciešanas novērš mūsu uzmanību no tādiem centieniem un pievērš to tai dienai, kad vairs nebūs ne nāves, ne sēru, ne asaru, ne sāpju un kad Dievs nožāvēs visas asaras no mūsu acīm. (Jāņa atklāsmes grām. 21:4)

Skats no trešās ielejas 

Iztēlojies, ka Tu esi nolēmis salikt puzli. Pirms Tu iesāc, Tev tiek darīta zināma šāda informācija: pirmkārt, ražotājs garantē, ka visi puzles gabali, kas ir kastē, pieder vienam un tam pašam attēlam; otrkārt – ražotājs nav ielicis kastē pilnīgi visus puzles gabalus; un treškārt – iztrūkstošie gabali tiks piegādāti tad, kad būs paveikts viss iespējamais ar esošajiem gabaliem, kas ir doti kastē.

Tu atplēs kasti un sāc likt kopā esošos gabalus. Darba gaitā daži no gabaliem Tevi sanikno un izved no pacietības; tie šķiet nesavienojami ar visu pārējo attēlu, ko Tu jau esi pabeigusi, un tie arī neiet kopā viens ar otru.

Iespējams, ka Tu patreiz atrodies tamlīdzīgā punktā arī savā dzīvē. Viens no gabaliem nekā neiederas. Tu nespēj iztēloties, kā tam var būt kaut kāda vērtība un nozīme Tavā dzīvē. Tu to nevari ciest un gribētu tikt no tā vaļā, bet bez šī savādā gabala attēls nevar tikt pabeigts.

Pienāks diena, kad Dievs Tev iedos visus pārējos gabalus. Tad Tu redzēsi, kā tas, kas Tev ir sagādājis tik daudz sāpju, iederas visā kopējā attēlā. Un, kad tas brīdis pienāks, Tev būs lielāks prieks par šo gabalu nekā par visiem pārējiem.