Spēks

Visā Jeruzālemes pilsētā bija tikai apmēram 120 Kristum ticīgo. (Apustuļu darbi 1:15) Uzdevums aizsniegt apkārtējo sabiedrību (ar Kristus vēsti – tulkot. piez.) šķita pāri viņu iespēju robežām. Viņiem bija ļoti maz naudas, ļoti maz cilvēku, lielas bailes, turklāt apkārtējai sabiedrībai bija visai maz intereses par viņu vēsti. Jēzus izaicinājums viņiem darīt par mācekļiem visas tautas droši vien likās neiespējams.

Bet Kristus tika runājis par notikumu, kas to visu pilnībā izmainīs. Pēc dažām dienām viņi tiks “kristīti ar Svēto Garu.” (Ap. darbi 1:5) Tad Viņš piebilda: “Jūs dabūsit spēku…un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (1:8)

Viņiem ilgi nebija jāgaida. Tikai desmit dienu pēc Jēzus uzņemšanas debesīs Svētais Gars tika izliets pār pirmajiem ticīgajiem Kristū. Un no tā brīža viss bija pavisam citādāk.

Vēja pūšana 

Kad ticīgie bija sanākuši kopā, “no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja.” (Apustuļu darbi 2:2)

Jānis mums pastāsta, ka tad, kad Jēzus parādījās saviem mācekļiem pēc augšāmcelšanās, “Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa ev. 20:22) Jēzus paskaidroja viņiem to, kas notiks Vasarsvētku dienā. Viņš teica saviem mācekļiem: “Tas notiks tā. Es tikšu uzņemts debesīs, un, kad tas notiks, es jūsos iedvesīšu savu dzīvību no augšas.” Tad Viņš ievilka dziļu elpu un izdvesa to uz viņiem.

Tādēļ, kad mācekļi dzirdēja it kā stipra vēja troksni tikai dažas dienas vēlāk, tas viņiem atgādināja Jēzus elpas skaņu, kad Viņš dvesa uz viņiem, un viņi atskārta, ka šis ir piepildījums tam, ko Jēzus bija apsolījis.

Protams, ka Svētais Gars jau tika strādājis ticīgo dzīvēs arī pirms tam. Vecajā Derībā Svētais Gars tika dāvāts daudziem cilvēkiem, svaidīdams tos īpašiem uzdevumiem, un mācekļi būtu to izjutuši līdzīgā veidā pirms Vasarsvētku dienas. Bet tas, kas notika tagad, bija kaut kas pavisam jauns. Dieva Gars bija ne tikai uz viņiem, bet viņos pašos.

Uguns, kas neapdedzina

Ticīgie, sanākuši augšistabā, redzēja, kā “viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem.” (Ap. darbi 2:3) Tas noteikti viņus izbiedēja.

Liela uguns bumba vai uguns stabs nāca uz viņiem. Pienācis tuvāk, tas sadalījās un nolaidās uz katru cilvēku, kas bija istabā. Visapbrīnojamākais bija tas, ka neviens no viņiem netika apdedzināts.

Kaut kas līdzīgs notika iepriekš, kad Dievs runāja uz Mozu no uguns, kas dega krūmā, bet to nesadedzināja. (2. Mozus 3:2) Toreiz Dievs apsolīja, ka Viņš būs ar Mozu, un Vasarsvētku dienā Dievs dāvāja to pašu savas klātbūtnes zīmi pirmajiem ticīgajiem. Viņi noteikti atminējās, kā Dievs bija runājis no uguns un pilnvarojis Mozu. Bet viņi droši vien brīnījās un sprieda, uz kuru no viņiem uguns nolaidīsies šoreiz. Vai uz Pētera, varbūt uz Jēkaba un Jāņa? Varbūt uz viņiem visiem trim?

Bet uguns bumba sadalījās mēlēs un nolaidās uz ikvienu no viņiem. Dievs pilnvaroja katru ticīgo veicināt Viņa nolūkus pasaulē. Katrs tika apdāvināts un sagatavots kalpošanai.

Starpkultūru vēsts 

Vējam un ugunij sekoja trešais ievērojamais notikums. Pēkšņi un spontāni ticīgie atskārta, ka viņi spēj runāt valodās, ko tie nekad nebija mācījušies. (Apustuļu darbi 2:4)

Tas bija pilnīgi pretēji tam, kas notika pie Bābeles torņa. (1. Mozus 11. nod.) Tad, Bībeles stāsta sākumā, Dievs krietni piebremzēja cilvēku pretestības Viņam pieņemšanos spēkā, ieviesdams cilvēku rasē dažādas valodas. Apjukuma un atsvešināšanās rezultātā, kas tam sekoja, cilvēki tika izklīdināti uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem.

Vasarsvētkos cilvēki “no visādām tautām zem debess” bija sanākuši Jeruzālemē. (Ap. darbi 2:5) Kad Dievs darīja iespējamu ticīgajiem spontāni runāt valodās, kuras viņi nekad nebija mācījušies, cilvēki no visas pasaules – ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem – dzirdēja un saprata labo vēsti par Jēzu Kristu.

Bija sanācis liels pūlis, un Pēteris uz viņiem runāja par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Dievs bija paaugstinājis Jēzu, un tagad Viņš izlēja apsolīto Svēto Garu uz saviem ļaudīm. Tas bija izskaidrojums tam, ko pūlis redzēja un dzirdēja.

Trīs tūkstoš cilvēku atsaucās uz Pētera vēsti, apliecinādami savu ticību Jēzū ar kristīšanos. Kad viņi atgriezās savās mājās, tie aiznesa labo vēsti par Jēzu uz pilsētām un tautām, no kurām viņi bija nākuši.

Dievs tika apsolījis, ka Viņa svētība nāks pār cilvēkiem no visām tautām. Dieva svētības strauts iesākās ar vienu vīru, Ābrahāmu. Tagad Dieva žēlastība kā milzīga upe izkāpa no krastiem un plūda pie visām pasaules tautām.

Skats no pirmā kalna 

Stāsts par notikumiem Vasarsvētkos mums norāda, ka Dieva Svētais Gars tiek dots ikvienam ticīgajam. Ja Tu piederi Kristum, Dieva dzīvība ir Tevī, Viņa klātbūtne ir ar Tevi, un Viņa svētība ir pār Tevi.

Svētais Gars sagatavo un stiprina ikvienu ticīgo kalpošanai. Agrāk Dievs strādāja caur dažiem cilvēkiem, kuri bija svaidīti īpašai kalpošanai, bet tagad Svētais Gars dzīvo visos ticīgajos un strādā caur viņiem.

Dievs mūs aicina sludināt Jēzus labo vēsti pāri visām dažādo kultūru un valodu barjerām, lai Viņa svētība plūst pie cilvēkiem no ikvienas cilts, valodas un tautas visā pasaulē. Katram kristietim ir daļa šajā nolūkā. Kad Tu uzdrošināsies paklausīt šim aicinājumam, Tu sāksi izjust savu nespēku.